Zīdaiņi un mazi bērni ļoti lielu daļu laika pavada guļot. Tas viņu attīstībai ir tikpat svarīgi kā nomodā pavadītais laiks. Tomēr dažkārt šī visdabiskākā lieta pasaulē vienkārši neizdodas, radot daudzās ģimenēs konfliktus, nepatikšanas un patiesas drāmas. Kāpēc tā notiek?
Dr. med. Herbert Renz-Polster, grāmatas „Guļ labi, mazulīt!“ autors
Bērnu miegs
Mums, pieaugušajiem, ir labi zināms, ka miegam piemīt sava īpaša būtība. Atšķirībā no lielākās daļas citu dzīves aspektu, miegs nav sasniedzams, pieliekot pūles. Gluži pretēji: miegs rodas, atslābstot. Tam ir jāatrod mūs, nevis mums – viņu. Daba to ir tā iekārtojusi pamatotā iemesla dēļ. Kad mēs guļam, mēs taču atlaidām jebkādu kontroli. Mēs esam neaizsargāti, bez refleksiem, bezspēcīgi. Tāpēc miegs drīkst iestāties tikai noteiktos apstākļos – proti, tad, kad mēs jūtamies droši un pasargāti. Ārā nedzirdams vilku gaudošana, nedz arī grīdas dēļu čīkstoņa. Nav brīnums, ka pirms gulētiešanas mēs vēlreiz īsi pārdomājam, vai mājas durvju atslēga tiešām ir izvilkta. Tikai tad, kad jūtamies droši, mēs varam atslābināties. Un tikai tad, kad esam atslābinājušies, mēs varam gulēt.
Un kā ir ar bērniem? Ar viņiem ir tieši tāpat. Arī viņi izvirza nosacījumus Miega vīriņam. Un kādi tie ir, to vecāki ātri uzzina. Jā, mazie vēlas būt paēduši, viņi vēlas būt siltumā un viņi vēlas būt noguruši (to mēs dažkārt aizmirstam). Bet tad arī viņiem rodas jautājums: vai es jūtos drošs, aizsargāts un pasargāts?

Divas nelietības
No kurienes mazuļi gūst drošības sajūtu? Atšķirībā no pieaugušajiem viņi to negūst no sevis, un tas ir labi: kā gan mazulis viens pats varētu padzīt vilku? Kā viņš vien pats varētu parūpēties, lai tiktu apklāts, ja uguns ir nodzisusi? Kā viņš vien pats varētu padzīt odi, kas sēž uz viņa deguna? Mazie bērni gūst drošības sajūtu no tiem, kuri pēc dabas ir atbildīgi par mazo cilvēciņu aizsardzību un aprūpi: no saviem vecākiem. Tāpēc, tiklīdz mazs bērns kļūst noguris, notiek vienmēr tā pati parādība: viņā saspringst sava veida neredzama gumija – un tā ar spēku velk viņu pie viņam vislabāk pazīstamās aprūpētājas. Ja bērns nevienu neatrod, viņš nonāk grūtībās un sāk raudāt. Un ar to saistītā spriedze garantēti padzen Miega vīriņu…
Bet tas vēl nav viss. Mazie cilvēciņi dzīvē ienes vēl vienu mantojumu. Salīdzinājumā ar citiem zīdītājiem cilvēku bērni piedzimst ļoti nenobriedušā stāvoklī. Jo īpaši smadzenes sākumā ir tikai „šauras sliedes” versijā – pirmajos trīs dzīves gados tām tomēr jāpalielinās trīskāršā apjomā! Šis straujais attīstības posms ietekmē arī bērna miegu. Jo zīdaiņiem smadzenes pat pēc aizmigšanas vēl ilgu laiku paliek salīdzinoši aktīvas – tās veido jaunas saiknes, tās burtiskā nozīmē aug. Tam nepieciešama daudz enerģijas – tāpēc zīdaiņi biežāk pamodas, lai „uzpildītu degvielu“. Turklāt šis attīstības miegs ir drīzāk viegls un pilns ar sapņiem – tāpēc mazuļus bieži nevar nolikt, neizraisot to, ka viņi atkal pamodas.

Kā guļ mazuļi
Tātad ir pamatoti iemesli, kāpēc mazi bērni guļ citādi nekā pieaugušie. Īsumā apkoposim to, kas ir zināms par mazu bērnu miegu.
Maziem bērniem miega vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Tāpat kā daži bērni „labi izmanto barību”, tāpat daži, šķiet, labi izmanto miegu – un otrādi! Daži zīdaiņi jaundzimušo vecumā guļ 11 stundas, citi – 20 stundas dienā (vidēji – 14,5 stundas). 6 mēnešu vecumā daži zīdaiņi iztiek ar 9 stundām, citiem savukārt nepieciešamas līdz pat 17 stundām (vidēji viņi tagad guļ 13 stundas). Otrajā dzīves gadā vidējā diennakts miega nepieciešamība ir 12 stundas – atkarībā no bērna plus/mīnus 2 stundas. 5 gadu vecumā daži mazi bērni iztiek ar 9 stundām, citiem savukārt joprojām nepieciešamas 14 stundas…
Maziem bērniem ir nepieciešams kāds laiks, lai atrastu savu ritmu. Kamēr jaundzimušo miegs ir vienmērīgi sadalīts starp dienu un nakti, jau no diviem līdz trīs mēnešiem var saskatīt noteiktu modeli: tagad mazuļi arvien lielāku daļu miega pavada naktī. Tomēr lielākā daļa mazuļu piecu līdz sešu mēnešu vecumā joprojām guļ aptuveni trīs reizes dienā, bet dažus mēnešus vēlāk daudziem no viņiem dienā pietiek jau ar divām miega reizēm. Un tiklīdz viņi sāk staigāt, daudzi no viņiem, taču ne visiem, apmierinās ar vienu pusdienlaika miegu. Un četru, vēlākais piecu gadu vecumā arī tas lielākajai daļai bērnu vairs nav aktuāls.
Tas, ka mazulis visu nakti guļ bez pārtraukuma, ir diezgan reti. Tāpēc zinātnē zīdaini uzskata par „caurguļēju”, ja, pēc vecāku teiktā, no pusnakts līdz plkst. 5 ir miers. Pirmajos dzīves sešos mēnešos (pēc vecāku teiktā) 86 procenti zīdaiņu regulāri pamodas naktī. Aptuveni ceturtdaļa no viņiem pat trīs reizes un vairāk. No 13 līdz 18 mēnešiem divas trešdaļas mazuļu joprojām regulāri pamodas naktī. Zēni kopumā naktī pamodas biežāk nekā meitenes. Arī mazuļi, kas guļ vecāku gultā, pamodas biežāk (taču uz īsāku laiku…). Zīdīti bērni kopumā sāk gulēt visu nakti vēlāk nekā bērni, kurus nebaro ar krūti.

Ceļi uz miegu
Bērna miega formula būtībā neatšķiras no pieaugušā miega formulas: bērns, lai aizmigtu, vēlas ne tikai būt noguris, siltumā un paēdis – viņš vēlas arī justies drošībā. Un tam vispirms ir nepieciešama pieaugušo klātbūtne – vienam bērnam tā ir vajadzīga steidzamāk nekā citam, vienam bērnam ilgāk nekā citam. Ja bērns atkārtoti piedzīvo šādu mīlošu pavadīšanu miegā, tad viņš pakāpeniski veido savu drošības sajūtu, savu „miega mājvietu“.
Tāpēc ir nepareizi domāt, ka bērna miega nodrošināšanā galvenais ir atrast kādu triku, ar kura palīdzību mazuļi pēkšņi sāktu gulēt bez problēmām. Tāda trika nav, un, ja pat ir, tad tas darbojas tikai kaimiņu bērnam.
Tāpat ir nepareizi uzskatīt, ka mazuļus „izlutinātu”, ja viņi saņemtu to pavadījumu miegā, ko viņi dabiski gaida. 99 % cilvēces vēstures laikā zīdainis, kas gulētu viens pats, nākamajā rītā vairs nebūtu dzīvs – viņu būtu aizvilkušas hiēnas, nokodušas čūskas vai pārsalcis pēkšņas aukstuma frontes dēļ. Un tomēr mazajiem bija jākļūst stipriem un patstāvīgiem. Tā nav nekāda lutināšana ar tuvumu!
Un mums nevajadzētu pieņemt, ka zīdaiņiem, ja viņi nevar aizmigt vieni paši, ir miega traucējumi. Būtībā viņi darbojas nevainojami. Spāņu pediatrs Karloss Gonzales kādreiz to izteica šādi: „Ja man atņemtu matraci un piespiestu gulēt uz grīdas, man būtu ļoti grūti aizmigt. Vai tas nozīmē, ka es ciešu no bezmiega? Protams, ka nē! Atdodiet man matraci atpakaļ, un jūs redzēsiet, cik labi es varu gulēt! Ja bērnu nošķir no mātes un viņam ir grūti aizmigt, vai tas nozīmē, ka viņš cieš no bezmiega? Jūs redzēsiet, cik labi viņš gulēs, ja atdosiet viņam atpakaļ māti!“
Drīzāk ir jāatrod veids, kā bērnam parādīt: šeit es varu justies labi, šeit es varu atpūsties. Tad izdosies arī nākamais solis – ceļš uz miegu.

Guļ labi, mazulīt!

Tieši par šiem jautājumiem ir runa autora jaunajā grāmatā: „Guļ labi, mazulīt!“. Kopā ar žurnāla „ELTERN“ žurnālisti Noru Imlau viņš tajā atspēko mītus un bažas par bērnu miegu un aicina uz attīstībai atbilstošu, individuālu bērna uztveri – tālu no stingriem noteikumiem. Ar izpratni, balstoties uz zinātniskajiem atklājumiem un praktiskiem padomiem, autori mudina meklēt savu ceļu, lai atvieglotu mazuļa miegu.
Par autoru

Dr. Herberts Renzs-Polster ir pediatrs un asociētais pētnieks Manheimas Sabiedrības veselības institūtā pie Heidelbergas Universitātes. Viņš tiek uzskatīts par vienu no autoritatīvākajām personībām jautājumos par bērnu attīstību. Viņa darbi „Menschenkinder“ un „Kinder verstehen“ ir ilgstoši ietekmējuši izglītības debates Vācijā. Viņam ir četri bērni.
